Par vistu audzēšanu

No vikipēdijas

Mājas vista jeb vienkārši vista (Gallus gallus domesticus) ir fazānu dzimtas (Phasianidae) sarkanās savvaļas vistas (Gallus gallus) viena no pasugām. Šīs sugas tēviņus sauc par gaiļiem, bet mātītes par vistām un jaunos putnus par cāļiem.

Vista ir viens no visizplatītākajiem mājdzīvniekiem pasaulē, kā arī visdaudzskaitlīgākais putns pasaulē. Pēc statistikas datiem pasaulē 2003. gadā bija 24 miljardi vistu.^[1] Pasaulē ir apmēram 250 vistu šķirnes,^[2] no kurām Latvijā ir selekcionēta viena - Latvijas pundurvista.^[3] Otra šķirne, ar kuru Latvijas vārds ir cieši saistīts, ir Pavlovas vista. Tā ir viena no vecākajām Krievijas vistu šķirnēm, kura gandrīz tika neatgriezeniski pazaudēta. Šķirni atjaunoja Latvijas vienīgais starptautiskais dekoratīvo putnu eksperts-tiesnesis Jurijs Dmitrijevs. Par šķirnes atjaunošanu viņš ir saņēmis Holandes putnkopju biedrības medaļu.^[4]

Vistas tiek galvenokārt audzētas, lai cilvēks iegūtu pārtikas produktus: olas un gaļu. Bet tiek izmantotas arī vistu spalvas un dūnas segu un spilvenu ražošanā.Latvijā viens iedzīvotājs vidēji patērē ap 200 olām gadā. Citās Eiropas valstīs vidēji 250 olas. Eiropā olas visvairāk patērē Portugālē, Spānijā un Itālijā. Pasaulē olu ēšanas rekordiste ir Japāna. Šajā valstī 1 cilvēks gada laikā apēd 450 olu.^[5]

Mājas vista priekš olām.

Ja gribas pāris vistiņas, lai pašiem būtu savas oliņas un kādreiz arī pašmāju vistas zupiņa, bet nav iepriekšējas pieredzes, ir vērts apjautāties cilvēkiem, kas jau paši ko tādu izmēģinājuši.

Mājas vista (Gallus gallus f. domestica) ir vistu ģints mājputns. To audzē visā pasaulē, galvenokārt olu, gaļas ieguvei. No mājas vistām iegūst arī spalvas un dūnas. Mūža ilgums vistām vidēji ir astoņi līdz desmit gadi, bet saimnieciski tās izmanto 16 – 18 mēnešus. Pavisam izveidotas apmēram 250 mājas vistas šķirnes.

Pērkot vistas, ir jāizvērtē, vai pirkt cālīšus vai jau paaugušās vistiņas. Pērkot cāļus, tie sāks olas dēt vēlāk. Vēl jārēķinās, ka dažādu iemeslu dēļ daļa cālīšu var nomirt, tāpēc var iegādāties vairāk nekā plānots vistas turēt. Cālēnu uzturēšanai nepieciešamas lielākas rūpes, sākumā jāsagatavo tāds kā inkubators, kaste, kur ir pietiekami smiltis un siltums. Pērkot vistas jāņem vērā vairākas nianses. Vistas, kas turētas sprostos un nav redzējušas dienas gaismu, palaistas brīvībā dzīvoties cita citu noknābās. Tāpat arī vecākās vistas var sākt knābāt jaunākās. Starp vistām var būt arī gailis, bet tas nav obligāti, jo arī bez gaiļa vistas dēj olas, tikai no tām nevar izšķilties cālīši.

Barošana

Pa vasaru līdz pirmajām salnām vistas labprāt dzīvojas pa āru un mielojas ar to, ko atrod, rušinoties pa zemi – kukaiņus, kāpurus. Putnus var barot ar kviešiem, auzām un miežiem, arī maize, putraimu putras. Laukos vistiņām bieži dod arī to, kas palicis pāri no pašu ēdiena. Bet ir arī speciālais kombikorms.

Ir šķirnes, kurām jāuzmanās ar barošanu, jo viņām nav sāta sajūtas un no pārēšanās var pārplīst kuņģis. Turklāt, ja vistas pārāk daudz saēdas, tad mazāk dēj olas.

„Vistas neēd saldumus, viņām noteikti vajag sāli, lai izskaustu kanibālismu. Kanibālisms parādās pieaugušām vistām. Tad jāpotē selēns vai to pievieno dzeramajam.”

„Ir speciāli minerāļi dējējvistām.”

„Vajadzētu, lai ir kāda sakņu vadziņa, lai vistām var dot lapas un saknes knābāt, jo vistu aplokā zāles nebūs, bet zaļumi viņām būs vajadzīgi.”

„Barot var ar visiem graudiem, izņemot rudzus (bet ne putraimiem, grauda sēnalas un apvalki ir tie vērtīgākie!), zāli - jebkuru, biešu lapas, kāpostus (ziemā pakarina pie griestiem, lai tikai palecoties var aizsniegt), nezāļu saknes, grants ar akmentiņiem - obligāti. Ziemā - vitamīni - rīvēti burkāni, bietes, vetaptiekā nopērkami vitamīni (D,A), ar jebkurā ēdiena atliekām. Vistas ir visēdāji. Obligāti - kalcijs (izkaltētas olu čaumalas saberztas, gliemežvāki).”

„Vasarā parasti ēda, ko var pašas atrast. Vienreiz dienā izbēru nedaudz graudus, sajauktus ar olu čaumalām. Ziemā graudi, putraimi, sakaltusi maize, olu čaumalas, minerālvielas. Pārbarot nedrīkst, citādi pārstāj dēt. Gaili gan vajag. Ir gan prieciņam, gan labāk dēj. Par temperatūru nezinu. Kūti jau neviens neapkurina. Cik ir, tik ir. Dzīvniekiem un putniem nav jābaidās no aukstuma, cik no  bada.”

„Sakaltusi maize - mēs tādu izmērcējam ūdenī un tad dodam, viņām taču nav zobu, lai tādu sagrauztu.”

„Uztaisi viņām maisījumu: kviešu klijas+miežu milti (mazliet sajauc ar ūdeni, lai neput), ieber miežu graudus, kad sāksies zāle, noliec pa klēpim priekšā, redzēsi, par princesēm no cietumniecēm pārvērtīsies.”

„Es pieturos pie dabīgas barības, olas garšo pavisam citādāk.”

autors;Iveta Rozentāle cālis.lv

Jauka māja vistiņām

Broileri priekš gaļas.

Gaļas cāļus sauc par broileriem. Tie ir visvairāk audzētie dzīvnieki Eiropas Savienībā (katru gadu izaudzē miljoniem broileru).

Pastāv dažādas broileru audzēšanas metodes. Lielāko daļu broileru tradicionāli audzē lielās putnu fermās, kur grīda ir noklāta ar salmiem vai koka skaidām, tas ir, pakaišiem.

Saskaņā ar ekstensīvās audzēšanas metodi broileri atrodas telpās, bet atšķirībā no tradicionālajām metodēm tiem ir vairāk vietas, kur pastaigāties. Šādi turēti broileri aug lēnāk, un svaru, kas nepieciešams, lai tos varētu realizēt tirgū, tie sasniedz ne agrāk kā pēc astoņām nedēļām.

Ir vēl citas audzēšanas metodes, kuras paredz lielāku telpu vai iespējas putniem iziet laukā. Šīs citas audzēšanas metodes ir noteiktas dažādos ES tiesību aktos, un lielveikalos tās ir norādītas uz broileru gaļas izstrādājumu etiķetēm, piemēram:
brīvās turēšanas apstākļos broileri var iziet pastaigāties zem klajas debess. (1. attēls.) Dažādām uzlīmēm, kurās norādīta brīvā turēšana, ir paredzēti nedaudz atšķirīgi nosacījumi. “Brīvās turēšanas” apstākļos audzētiem broileriem ir iespēja visu dienu pastaigāties brīvā dabā pa laukumu, kuru vismaz pusi broileru mūža pārsvarā klāj augu sega. Līdz svaram, kas vajadzīgs, lai tos varētu realizēt tirgū, tie izaug pēc astoņām nedēļām;
saskaņā ar “tradicionālās brīvās turēšanas” metodi broilerus audzē nelielos baros. Katram šādam putnam ir atvēlēta divreiz lielāka āra platība nekā brīvās turēšanas apstākļos audzētajiem broileriem. Kad tie sasnieguši vismaz sešu nedēļu vecumu, šiem cāļiem visu dienu ir ļauts pastaigāties zem klajas debess. Šādi turēti broileri aug lēnāk, un paiet ilgāk nekā vienpadsmit nedēļas, līdz tie sasniedz tirgus svaru (2. attēls);
“brīvās turēšanas — pilnīgas brīvības” apstākļos broilerus audzē tāpat kā pēc tradicionālās brīvās turēšanas metodes, taču šos putnus laiž brīvā dabā, un pastaigu vieta nav norobežota ar žogu;
“bioloģiski” audzēti cāļi tiek turēti līdzīgi tradicionālās brīvās turēšanas apstākļiem, turklāt viņi tiek baroti ar bioloģiski audzētu barību.

Tradicionāli telpās audzētiem putniem dod barojošu barību un tīru ūdeni, un telpās, kur tie atrodas, svaigs gaiss tiek nodrošināts ar ventilatoru. Pateicoties tam, moderno šķirņu putni izaug ātrāk. Lielākā daļa šo broileru tirgus svaru, kas ir 2 kg, sasniedz nepilnās sešās nedēļās (3. attēls).

Tik ātra augšana dažreiz šiem dzīvniekiem var radīt veselības traucējumus, kā kaulu izkropļojumu un vāju aizsardzību pret slimībām, un bojāt viņu labsajūtu. Tāpēc pieredzējuši putnkopji ir attiecīgi sagatavoti, lai nepieļautu šīs problēmas un putnus turētu pienācīgās telpās.

Broileru skaits katrā mājā ir atkarīgs no stāvu platības, no mājas ventilācijas iespējām un no tā, cik labi māja ir aprīkota ar barotavām un dzirdītavām. Tradicionālajās putnu mājās parasti tiek turēti ap 20 000 broileru, bet dažās ļoti lielās mājās tiek izmitināti 40 000 putnu. Šajās ēkās parasti nav logu, bet ir mākslīgais apgaismojums, un ziemā tās tiek apsildītas.

Visā visumā broileri ir izturīgi radījumi, tomēr viņu veselību un labsajūtu ir jāņem vērā un jāaizsargā, lai kādu audzēšanas metodi arī neizmantotu. Tāpēc intensīvajā audzēšanā putnkopis vienmēr rūpīgi seko līdzi vairākiem faktoriem, piemēram:

barība un ūdens: vai tiek nodrošināts veselīgs uzturs, tostarp graudaugi, piemēram, kvieši un kukurūza, vitamīnu un minerālu piedevas, un nepārtraukti pieejams svaigs, tīrs ūdens? (4. attēls);

temperatūra: vai tiek uzturēta iespēju robežās nemainīga temperatūra, lai putni justos labi? Cāļi ir ļoti jutīgi pret lielu aukstumu un karstumu, ja piedevām telpās ir arī ļoti mitrs gaiss. Tie var nomirt no pārkaršanas;

gaisa kvalitāte: vai ventilācija darbojas labi? Mājā nedrīkst uzkrāties putnu radītais oglekļa dioksīds, amonjaks un putekļi, lai putniem nerastos elpošanas traucējumi;

pakaišu kvalitāte: vai pakaiši ir sausi un irdeni? Mitri pakaiši putniem var radīt ādas problēmas un bojāt gaisu telpā. Taču pakaišiem nevajadzētu būt pārāk sausiem, savādāk mājā būs problēmas ar putekļiem;

platība: vai putniem ir vieta, kur kustēties un izvingrināties, lai viņi spētu paēst un padzerties un viņiem augtu stipri kauli un kājas?

gaisma: vai gaismas un tumsas periodi ir pietiekami putnu attīstībai un miegam?

laipna attieksme: pret putniem jāizturas uzmanīgi, lai viņiem mazinātu spriedzi un viņus nesavainotu. Putnkopji, kas strādā vistu fermās, parasti ir labi apmācīti, un viņi zina, kā pret putniem izturēties, kā viņus notvert un kā pārbaudīt, vai ar viņiem nav kas noticis. Broileri jāapskata vismaz divreiz dienā.

Mājas vistu šķirnes
Pasaulē ir sastopamas 41 mājas vistu šķirnes

Plimutrokas
Kohins
Zīda vista

Favelore
Sprogainā vista

ŠAMO
Šīs ir tikai dažas no skaistajām vistiņām.

Nedej olas

 Dējējvistas sāk dēt apmēram 4 – 4,5 mēnešu vecumā, universālās gaļas un olu vistas – 6 mēnešu vecumā. Citādi ir ar gaļas vistām – ja tās sāk dēt, olu skaits parasti ir neliels un dējības periods nav ilgāks par pāris mēnešiem.

Skaidrs, ka produktivitāti iespaido arī temperatūra putnu mītnē. Ja vistas izmitinātas visparastākajā šķūnītī, kas pasargā tikai no sniega, lietus un vēja, nevis no krasām temperatūras svārstībām, tām dēšana nav prātā, jo visas organisma enerģijas rezerves jāpatērē, lai aukstumā uzturētu sevi pie dzīvības. Kad laiks kļūst siltāks, vistas dēj normāli.

Lai vistas nenosaltu un dētu visu ziemu, mītnei jābūt tīrai, sausai un pietiekami siltai. Mītnes nav speciāli jākurina, bet jānosiltina, lai nepieļautu straujas temperatūras maiņas.

Ja nav iespējams panākt, lai vistu kūts būtu silta, labāk, ja temperatūra tajā visu laiku turas ap 0 °C, nevis uzkāpj līdz +10 °C, un tūlīt noslīd līdz -8 °C. Ja kūtī temperatūra ir zemāka par -10 °C, vistas nedēj.

Bērzaunes pagasta zemnieku saimniecības “Sveķi” vadītāja Dzintra Karavaičuka uzsver, ka bieži vien dēšana apsīkst nepareizas ēdināšanas dēļ: – Diemžēl putnkopji vistām nereti dod cūkām paredzēto spēkbarību, jo tā ir par trešdaļu lētāka, nekā speciāli dējējvistām ražotais barības maisījums. Tā vistas tiek pārbarotas, ātri aptaukojas un nedēj.